Kad lauki bija novākti un vakari kļuva gari, latviešu lauku mājās sākās vērpšanas laiks. Istabā pie skala gaismas vai petrolejas lampas sēdēja sievas un meitas, un katrai priekšā dūca vērpjamais ratiņš. Ar kāju minot pamīšamo, ritenis griezās, un pirkstos no vilnas vai linu kodeļas tecēja tievs, vienmērīgs pavediens.
No vārpstas līdz ratiņam
Pirms ratiņiem dziju vērpa ar vārpstu: koka kociņu ar smagumu apakšā. To iegrieza ar pirkstiem, tas griezās gaisā kā vilciņš un savērpa šķiedras pavedienā. Darbs bija lēns, bet vārpstu varēja ņemt līdzi visur, pat ganos.
Vērpjamais ratiņš Latvijas laukos izplatījās vēlāk, un ar to darbs gāja daudz ātrāk. Labu ratiņu prata uztaisīt vietējais meistars, un to rūpīgi glabāja un nodeva no paaudzes paaudzē. Daudzi ratiņi bija skaisti izgreznoti, jo tas bija gan darbarīks, gan istabas lepnums.
Darbs ar dziesmu
Vērpšana bija vienmuļa, tāpēc to pavadīja dziesmas un stāsti. Krišjāņa Barona apkopotajās „Latvju dainās” ir daudz dziesmu par vērpšanu, aušanu un pūra darīšanu. Tajās vērpēja lepojas ar smalku dziju, meita mēro, cik garus vakarus vēl vajadzēs, lai pūrs būtu pilns, un māte māca, ka darbs pie ratiņa jādara ar prieku.
Ratiņš griezās, dziesma skanēja, un vakars pagāja nemanot.
Daudzi vakari pārauga vakarēšanā: kaimiņi nāca ciemos ar saviem darbiem, un vienā istabā vērpa, adīja un dziedāja vairāku māju ļaudis reizē. Tā darbs kļuva par kopā būšanu.
No dzijas līdz jostai
No savērptās dzijas tapa cimdi, zeķes, segas un audumi brunčiem. No tās auda arī jostas, tostarp slaveno Lielvārdes jostu ar sarkanbaltajām zīmēm, kas šodien ir viens no latviešu kultūras simboliem. Katrs šāds raksts sākās ar to pašu: ar pavedienu, kas lēnām tecēja no griežama ratiņa.
Šodien vērpjamos ratiņus var redzēt muzejos un amatnieku darbnīcās, un daudzviet tos joprojām prot iedarbināt. Ja kādreiz redzēsi, kā tas notiek, paklausies: ratiņa dūkoņa ir ļoti mierīga skaņa.
