Paskaties pa logu. Viss izskatās mierīgi: koki stāv, mājas stāv, mākoņi lēnām peld. Bet patiesībā tu šobrīd griezies. Zeme apgriežas ap savu asi apmēram reizi diennaktī, un Latvijas platumā zeme zem tavām kājām kustas ar ātrumu ap 900 kilometru stundā. Pie ekvatora pat ap 1670.
Kāpēc mēs to nejūtam? Jo kustība ir vienmērīga. Tāpat kā lidmašīnā, kas mierīgi lido taisni, tu vari ieliet tasē tēju un neko neizšļakstīt. Mēs jūtam tikai tad, ja ātrums mainās, bet Zemes griešanās mainās ļoti, ļoti lēni.
Sākumā bija virpulis
Pirms apmēram 4,6 miljardiem gadu vietā, kur tagad ir Saules sistēma, bija milzīgs gāzu un putekļu mākonis. Kad tas sāka sarauties, tas sāka arī griezties, un jo vairāk sarāvās, jo ātrāk griezās. Tieši tā pati parādība, kas liek daiļslidotājai griezties ātrāk, kad viņa piespiež rokas klāt.
No šī virpuļa izveidojās Saule, un no tās atliekām planētas. Viss mantoja sākotnējo griešanos. Tāpēc gandrīz visas planētas griežas vienā virzienā un riņķo ap Sauli arī vienā virzienā.
Zeme griežas tāpēc, ka nekas to nav apturējis. Kosmosā nav berzes, kas to nobremzētu.
Kāpēc tā neapstājas
Uz galda iegriezts vilciņš drīz apstājas: berze pret galdu un gaisu atņem tam ātrumu. Kosmosā gandrīz nav, kas bremzētu, tāpēc Zeme griežas jau miljardiem gadu.
Gandrīz. Mēness ar savu pievilkšanas spēku rada paisumus un bēgumus, un tie Zemi ļoti lēni bremzē. Diennakts kļūst garāka par mazāk nekā divām tūkstošdaļām sekundes gadsimtā. Dinozauru laikos diena bija īsāka nekā tagad, un gadā bija vairāk dienu.
Kā to pierādīja
- gadā franču fiziķis Leons Fuko Parīzē, Panteonā, iekāra smagu lodi uz garas troses un iešūpoja. Pēc dažām stundām svārsta šūpošanās virziens bija pagriezies, lai gan neviens to nebija aizticis. Patiesībā svārsts šūpojās tajā pašā virzienā, bet grīda zem tā kopā ar visu Zemi bija pagriezusies. Fuko svārsti tagad karājas daudzos muzejos visā pasaulē.
Nākamreiz, kad redzēsi saulrietu, atceries: Saule nekur nenoriet. Tā ir Zeme, kas lēnām pagriež tevi prom no tās.
